LV / Rus / Eng
Влада
Relaksacija
Keita
Алина
Laine

Stāsti / Činārs...

Kopā stāstu tīmeklī: 456
Činārs
Patiesībā viņu sauca Inārs. Bet, tā kā viņš jau astotajā klasē regulāri smēķēja, viņu iesauca par činčiku. Vēlāk Činčiks kaut kā pamazām pārvēŗtās par Čināru. Ligita no paralēlklases reiz konkrēti atrāvās pa muti un nedēļu staigāja ar zilumiem zem abām acīm. Jo kaut kādā dropē, kur zīmējās arī Činārs, bija sākusi vervelēt - Inārs, Činārs, Binārs. Nu, un Čināram bija licies, ka viņu apsaukā par Bi. Činārs ievilka viņai taisni pa degunu, kā čalim. Ķipa, par tādiem jokiem sit ar kokiem. Činārs bija reāls sliktais puika. Dzēra, kāvās, ārdījās ar moci. Bet smuks pēc velna. Un labs dejotājs. Meitenēm jau tādi patīk. Disenēs skuķi viņa dēļ kāvās. Gāja pa gaisu špiļkas un citi dāmu ieroči. Izplūkti mati un izrauti auskari mētājās pa grīdu. Ko Činārs? A neko. Nesmādēju nevienu svaigu petenīti... Es biju labā meitene. Nu, puslīdz labā. Kaut cik labi mācījos, stundas nebastoju, no mājām nebēgu. Ne kā mana draudzene Santa. Jā, es biju gudrā draudzene, bet viņa smukā draudzene. Prikols vecs kā pasaule. Un, protams, Santai vajadzēja nocopēt Čināru. Par katru cenu. Un tad sanāca tā. Bija eksāmenu laiks. Zubrīties, protams, negribējās. Saņēmos, savācu gračenas un aizlaidu uz muteres vasarnīcu. Moš svaigā gaisā labāk ies galvā visa tā herņa. Bija jau vēls, kad redzu - sētā ieplanē Santa un Činārs. Abi šmigā, bet ne pārāk. Tā un tā, vai es varu izpalīdzēt. Šiem neesot šonakt kur palikt. Abiem senči mājās. Un neviens drugans negribot izpalīdzēt. Grūti atteikt,protams. Laidu šos iekšā, padzērām tēju un katrs uz savu istabu. Sapratu jau, ka ne jau par dzeju spriedelēt Santa viņu te atvilkusi. Vēl kādu brīdi pacīnījos ar fiziku un slēdzu ārā gaismu. Blakus istabā viss tāds aizdomīgi kluss. Sāku jau domāt, vai Santas sapņu zēns nav atlūzis. Bet pēc brīža dzirdu - sākās tāda klusa rosība. Vēl pēc brīža - tāds klusinātas elsas. No šīm skaņām pati sāku tā jocīgi justies. Kaut kas tā kā pavēdērē iekņudējās, tādas vieglas trīsas uznāca. Uzmanīgi pielavījos savas istabas durvīm un drusku tās pavēru. Nu varēja dzirdēt gultas rāmja brakšķēšanu un skaļus kunkstienus. Čināra sēcienus un Santas spiedzienus. Un ik pa brīdim - tikai nebeidz iekšā, tikai nebeidz iekšā. Jutu, ka klausoties esmu piesarkusi un pati sākusi elpot straujāk. Nez kāpēc krekliņš bija sācis berzt krūšu galus...Tad atskanēja skaļš rēciens un viss apklusa. Gulta vairs nekrakšķēja, Santa vairs neelsoja. Atplūda arī mani pārņēmušais satraukuma vilnis. Vēl brīdis klusuma un tad Santas niknuma pilns sauciens - Idiots, ko tu izdarīji??? Es tev teicu - nebeidz iekšā. Tu ko - debils esi? Apklusti, dura - noņurdēja Činārs. Ak esmu dura? Un ja man tagad būs bērns - Santas dusmīgā balss pārgāja raudās. Kāpēc tu tā darīji? Kāpēc tu tā darīji, kāpēc...Ko činksti, aizej izmazgā ārā, kas, ūdens nav, vai? Tā Činārs. Es vēl aizvien stāvēju pie durvīm. Galvā uzpeldēja ļauna doma - dabūji, ko gribēji, Santiņ? Pati jau uzprasījies...Pēc brīža Santa, durvis aiz sevis aizcirzdama, aizskrēja. Blakus istabā iestājās klusums, bet gaisma nenodzisa. Vēl pēc kāda laika man sagribējās uz tualeti. Jāiet bija gar blakus istabu. Lielajā gultā, rokas un kājas zvaigznītē izplētis, gulēja kails un aizmidzis Činārs. Uz muguras. Uz mirkli sastingu durvīs - kailu vīrieti tuvplānā redzēju pirmo reizi. Atkal jutu kņudoņu. Viegli sareiba galva. Nāsīs iesitās nesen notikuša seksa dzīvnieciskā smarža. Roka it kā pati no sevis ieslīdēja biksītēs un sajuta tur nodevīgu miklumu. Nācās krietni saņemties, lai tiktu atpakaļ uz istabu. Domas vēl ilgi kavējās pie dzirdētā, redzētā un saostā. Aizmigu ar mokām.
Autors: Evija. Pievienots: 06.09.2019
Reitings: 0
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
Balsot

Komentāri


Toms 20.09.2019 / 12:57
 
Pastāsti vairāk par saviem piedzivojumiem
Uz augšu